Lielā Tautu staigāšana 2.0

Viedokļraksts

Migrācija, demogrāfija, multikulturālisms, beznacionāla vispasaules sabiedrība un ārpuszemes kontakti. Šīs ir ļoti plašas tēmas atsevišķi un kopskatā. Kādam, iespējams, mati sāks sirmot un uzacs raustīties šo izdzirdot, kāds cits, savukārt, ar interesi vēros kā šis evolucionējošais process attīstīsies. Taču lielākā daļa cilvēku, pasaules mērogā, par to visdrīzāk pat neaizdomājas. Pietiekami daudz kas, ar ko mēs saskaramies ikdienā ir jau redzēts futūristiskās filmās vai lasīts pravietiskās fantāzijas grāmatās un stāstos par nākotni. Šis tas vienkārši rodas laikmetīgā laika ritējuma ietvarā.

Tēma ir aktuāla gan skatoties no visapkārt notiekošā, kas brīžiem atgādina nemiera pilnu haosu, gan no notiekošā planētu ritējuma ceļā. Šis laiks, izteiktāk pēdējie pāris gadi, kopumā dažas desmitgades ir liels laikmetīgo pārmaiņu laiks, kad Zivju laikmetu nomaina Ūdensvīra laikmets. Šo laikmetu pārmiju simboliski iestartēja Jupitera un Saturna savienojums Ūdensvīrā 2020.gada nogalē un šo pārejas procesu svinīgi noslēgs Plūtona pāreja Ūdensvīrā 2023.gadā. Šo raksta virsrakstu izvēlējos neapzināti, jo viss notiekošais man atgādināja un nākošais tuvākajā divdesmitgadē vēsta par šādu norisi.

Vai zināt, kas notika mūsu ēras 305. gadā? Es arī nezināju, bet palasīju, papētīju planētu izvietojumus, laikmets toreiz nemainījās, bet process, ko vēlāk vēsturnieki nosauca par “Lielo tautu staigāšanu” bija aizsācies, sabrūkot Romas impērijai. Eiropa piedzīvoja vēl nebijušu migrāciju un etniskā sastāva izmaiņas. Plūtons? Plūtons 305. gadā pārgāja no Mežāža zīmes Ūdensvīra zīmē. Tāpat kā tuvākajos gados. Mēs arī šobrīd redzam dažādu valstu režīmu šķobīšanos, klāt vēl nāk cilvēces informatīvās telpas digitalizācija, kas kopumā rada labvēlīgus apstākļus migrācijai.

Esmu vienmēr uzskatījis, ka viss, kas ir cilvēka “galvā”, kaut kur, kaut kad, pie kaut kādiem noteiktiem apstākļiem, ir iespējams. Nu, gandrīz viss. Tas, kas likās neiedomājams un neiespējams vēl pāris vai vairākas dekādes atpakaļ, mūsdienās jau ir ikdiena. Šis tas vēl top un pavisam kas cits vēl ir tikai padomā vai domas iedīglī.

Mēs, cilvēce diez vai tuvākā laikā spēsim atbildēt uz jautājumu kopumu kāpēc mēs esam, kāpēc tagadne notiek. Un, ja tā padomā, tad mēs taču dzīvojam nosacītā pagātnē. Kamēr mūsu smadzenes apstrādā un aptver notiekošo laiktelpā, tikmēr dzīve jau ir notikusi. Tas nekas, ja mikrosekundi, vai cik tur iepriekš. Taču, attīstoties tehnoloģijām, inovācijām, rodas jauni apvāršņi, jauni horizonti, uz kuriem kā pirmie dodas dažādi dullie Daukas un Sprīdīši. Klejotāju sasniegumi ietekmē arī mājās palicējus, vienā vai otrā veidā.

Saka, ka mājas ir sajūta, ne vieta. Mūsdienās daudzu cilvēku apziņā tā noteikti ir. Vieni migrē spiestu apstākļu dēļ, citi jaunu iespēju vadīti, brīvprātīgi. Dzīves piedāvāto tehnoloģiju iespēju dēļ mēs ne tikai varam nokļūt jebkurā pasaules malā salīdzinoši īsā laikā, bet arī nu jau attālināti strādāt jebkurā pasaules kompānijā, no jebkuras vietas pasaulē. Galvenais, lai ir zināšanas, valodas prasmes un internets.

Liela daļa planētas iedzīvotāju vēl nav saskārušies ar internetu, taču tie, kas to ir iepazinuši, labi zina, ka internets dod iespējas uzzināt un sazināties. Tas savukārt migrēšanas procesu padara daudz vienkāršāku un arī neapstādināmu. Senos laikos cilvēki migrēja no vietas uz vietu, līdz atrada sev piemērotu vidi, kur apmesties. Nekas jau diži nav citādāks arī mūsdienās.

Vienīgi mūsdienās nekontrolētu migrāciju ierobežo pēc cilvēku izdomātiem parametriem novilktas valstu un zemju robežas. Taču, piemēram, uz lāci vai putnu tādas neattiecas. Es domāju, ka pavisam drīz var pienākt tādi laiki, kad daļa Zemes iedzīvotāju sāks uzdot šāda veida jautājumus. Vai mēs visi neesam šīs planētas iedzīvotāji? Vai man nav tiesību piedzimt un vienkārši dzīvot, bez pienākuma piederēt kādam subjektam, objektam vai statusam? Tas īpaši var kļūt aktuāli, ja plaisa starp nabagajiem un bagātajiem arvien vairāk palielināsies, cilvēces kopskaits pieaugs, bet ēst un dzīvot labākos apstākļos taču gribēsies visiem.

Redzam, ka bagāto valstu ieguldītās finanses mazāk attīstītās zemēs tiek izlietotas, bet to valstu attīstība vērā ņemami nepieaug. Cilvēki tāpat skatās uz kaimiņu zaļākajiem mauriņiem, nevis paši cenšas savās dzimtenēs sakārtot lietas. Nacionālām valstīm, šķiet, nākotnē būs grūti saglabāt neskartas robežas un visu tradicionālo pa vecam. Migrācijas rezultātā tautas, rases, nacionalitātes mīsies un mainīsies kā vēl nekad. Vai, kā jau minētajā 4.gadsimtā, tik šoreiz citos apmēros.

Mūsu ikdienā ienākot virtuālās realitātes rīkiem, kurus tagad attīsta vairākas kompānijas, arī cilvēku smadzenes droši vien iespaidosies un mainīsies. Tās visu laiku mainās un pielāgojas. Evolūciju neviens jau nav apstādinājis. Taču, kā tas viss ietekmēs cilvēku prātus, pagaidām ir nezināms. Tas, kas ir vērojams, labklājīgajās valstīs sabiedrība noveco. Turīgākās valstīs jaunie cilvēki vairāk plāno ģimenes pieaugumu. Tehnoloģiju iespaidā cilvēki biežāk izvēlas virtuālo komunikāciju un pat draugus. Hologrammas tehnoloģijai ienākot ikdienā, tas būs vēl aktuālāk.

Turīgākajās valstīs cilvēki arī biežāk sāk izvēlēties neradīt bērnus vai radīt tikai vienu bērnu, kā arī ir daļa cilvēku, kas izvēlas dzīvi veidot ar sava dzimuma pārstāvjiem. Apgalvot nevaru, taču nākotnes tendence var būt tāda, ka dzīves laikā cilvēkiem būs vairāki attiecību/laulātie partneri, kur ar katru no bijušajiem partneriem būs kopīgi bērni. Tas, protams, arī tagad notiek, taču nākotnē vairs “īstā/s” atrašana un palikšana kopā uz mūžīgiem laikiem vairs nebūs tik tradicionāli iedomāts partnerības veids, bet retāk sastopama izvēle. Tā ka demogrāfijas izmaiņas un migrācija tuvākajā nākotnē diezgan mainīs un iespaidos etnisko sastāvu izmaiņas dažādās sabiedrībās. Izņēmums varētu būt Ziemeļkoreja. :)

Arī laika ritējumu apstādināt ir neiespējami, kur nu vēl vērst to atpakaļ, kaut arī cilvēks ir tāds atmiņās gremdējošs īpatnis, kurš pietiekami bieži grib atgriezties pie pagājušā. Pagātne ir zināma, tādēļ vienmēr šķiet “zaļāka” un drošāka. Pat, ja nebija droša. Nākotne ir nezināmais. Kāpēc gan doties nezināmajā? To tikai trakie vai vieglprāši dara. Vai tad tā nav, teiktu tante Bauskā?!

Gan jau Geitss, Soross un visi pasaules liberāļi to vien tik grib. Savukārt konservatīvā puse nevēlas pieļaut šādu “visatļautības” uzplaukumu. Man, savukārt, liekas smieklīgi ieņemt vienu vai otru pozīciju, jo dažādās vidēs tas pats cilvēks izturas dažādi. Mājās cilvēks var būt konservatīvs, darba kolektīvā liberāls, sporta komandā autoratīvs un kādā citā dzīves sfērā sociāls. Kombinēt var pēc saviem ieskatiem. Vēl smieklīgāk ir tas, ka esam visi vienā laivā jeb uz vienas planētas. Ar to es gribu teikt, ka ne attīstības virzība, ne globālā sasilšana un citas lietas tā vienkārši neapstāsies. Kaut vai tikai tāpēc, ka vieni iet visiem pa priekšu, kā piemēram, Eiropa, kurā ievēro augstus tiesību un vides standartus, bet otri velk to visu atpakaļ, kā piemēram Ķīna, kas piesārņo vidi un izmanto apspiešanas politiku ne tikai savā valstī. Lai vai kā, šodien esam soli tālāk, nekā vakar. Visi kopā. Šobrīd iznīcināt visu cilvēces sasniegto ir daudz iespējamāk kā nekad, bet tai pat laikā daudz grūtāk kā jebkad agrāk.

Šodiena mums piedāvā nevis domāt par to, kā būs rīt, bet jau parīt. Arvien vairāk cilvēkiem daloties ar dažāda veida informāciju, veidojas pieredze, kad redzēto, dzirdēto, sajusto vairs nav iespējams aizmirst. Tās visas ir ļoti spēcīgas emocijas, kas liek cilvēkiem rīkoties, doties prom no sava ciema. Es nedomāju, ka pasaule vēlas būvēt augstas sienas vai žogus, taču tādas tendences ir skaidri iezīmējušās. Esmu par šo jau rakstījis. Piemēram, ja Bangladeša vai Indonēzija globālās sasilšanas rezultātā nonāks zem ūdens, ja Āfrika turpinās buksēt un tā turpinās, ja Taliban turpinās savu ierasto manieri savu zemju pārvaldībā, ja neod dies’ kaut kur izcelsies lielāka mēroga karš, lielāks par to, kas notiek Sīrijā, tad nekādas dzeloņstieples ne Eiropai, ne citām zemēm nepalīdzēs. Cilvēki plūdīs un plūdīs.

Progresa tempu, gan no labās, gan ne tik labās puses, apturēt var tikai, nez, apokalipse vai globāls idiotisms. Reizē savdabīgi, ka gudrākais mazākums it kā notur cilvēci uz kājām un zināmu vērtību un normu ietvaros, bet tai pat laikā daļa no šī mazākuma pārējos izmanto varas un patērētājkultūras spēlītēs. Pērc, balso, seko, patīko, pieraksties, ietekmējies, bloķē, apklusini, izmanto kuponiņu, liec Feisbukā 10 rakstus dienā, ietaupi un pērc vairāk…Vai nav briesmīgi. Pats par sevi piedāvātās sociāli informatīvās telpas un tehnoloģijas nav nekas slikts. Pats cenšos izmantot tās pēc iespējas lietderīgāk. Taču trakums sākas ar to, ka cilvēki caur šīm platformām ir ļoti ietekmējami un bērniem rodas izkropļoti priekštati par to, kas ir vērtības.

Ūdensvīra laikmets ir jau atnācis, šis ir laikmeta pats sākums. Esam laikmetu sliekšņa pārejas noslēguma fāzē. Līdz ar Plūtona pāreju Ūdensvīra zīmē 2023. gadā, tiks aizvērtas durvis pagātnei un atvērtas durvis un logi “gaišajai” nākotnei. Vēsture māca, ka nav tādu idillisku paradīzes miera laiku, kad vari stādīt puķes, svilpojot laimē diet un neparko neuztraukties. Pasaule nav viendabīga. Kamēr vienā malā drīz varēs traukties 'Hyperloop' sistēmas tuneļos, citur tepat uz Zemes vakariņas tiks nomedītas ar loka palīdzību.

Mēs nevaram apturēt notiekošo, taču mēs varam veidot savu attieksmi un izpratni par visu apkārt notiekošo. Nākotne uz Zemes veidojas mūsu visu Zemes iemītnieku mijiedarbībā. Harmonijas vai spriedzes astrofonā, tas jau ir atkarīgs no katra paša izvēles.

P.s. Tā kā ir absolūti naivi iedomāties, ka esam vieni plašajā kosmosā, tad domāju, ka pirmie “kontakti” ar ārpuszemes civilizācijām notiks Plūtonam atrodoties Ūdensvīra zīmē, t.i., līdz 2043.gadam. :)

Paldies!